Šajā intervijā mums ir gods sarunāties ar Edgaru Dreimani, sertificētu mērnieku un ģeodēzistu, kā arī "Rīgas Mērnieka" vadītāju. Edgars ir Latvijas mērnieku biedrības biedrs kopš 1997. gada, ar bagātīgu pieredzi ģeodēziskajos darbos būvniecībā, kas sākusies jau 2000. gadā. Viņš ir sniedzis savus pakalpojumus vairāk nekā 500 objektiem visā Latvijā, apliecinot ne tikai profesionālu meistarību, bet arī dziļu apņēmību un dedzību savā darbā.

Edgara pieeja uzņēmējdarbībai ir unikāla, apvienojot tehnisko izcilību ar izpratni par cilvēku resursu nozīmi un klientu apkalpošanu.

Viņš ir arī bijis BNI (Business Network International) Londonderry grupas prezidents, un turpina aktīvi piedalīties uzņēmējdarbības tīklošanās pasākumos veicinot savu profesionālo attīstību.

Šajā intervijā mēs iedziļināsimies Edgara profesionālajā un personiskajā pasaules redzējumā, kā arī viņa ceļā uz uzņēmējdarbību. Mēs atklāsim, kā viņa dzīves un darba vērtības ir veidojušas viņa karjeru un personību, kā arī uzzināsim par unikālajām prasmēm un perspektīvām, kas padara viņa darbu izcilu!

Uzzini vairāk par Edgaru un viņa uzņēmumu, apmeklējot mājaslapu: Rīgas Mērnieks

 

Kādas ir Tavas superspējas, ko Tu dari labāk par citiem?

Man jau šis liekas tāds ļoti ambiciozs jautājums. Es nevaru īsti sevi izcelt. Kas būtu tas, kas labāks par citiem?.. Jo katram mums ir savs – katrs cilvēks ir unikāls. Pat dvīņi droši vien, kad viņi piedzimst, viņi katrs ir unikāls.

Jā, nu, ja mēs vairāk šeit runājam par uzņēmējdarbību, tās superspējas ar gadiem attīstās. Kad es nodibināju pirmo uzņēmumu, man bija kādi 25 - 26 gadi. Tad Tu vari daudz strādāt, un Tu spēj maksimāli ilgi fiziski izturēt. Var daudz garas stundas nostrādāt.. Un, protams,  visu var arī “saraut”. Ja vajag – arī brīvdienās  var izdarīt tos darbus, ko nepaspēj darbadienās..

Es domāju, ka daudzi uzņēmēji tā ir sākuši savu karjeru, un tas noteikti nav nekas interesants. Vēlākā dzīves periodā ir jāpieslēdz vairāk, prāta spējas. Pieredze, jā, drīzāk tomēr to varētu saukt par pieredzi, kad nav jēga skriet ar kvantitāti, bet vairāk  ar kvalitāti un jāizvērtē tos projektus, kuros Tu iesaisties. Arī izvēloties sadarbības partnerus. Kopš  pēdējās, lielās,  finanšu krīzes 2008-10. gadā, es neņemu katru pasūtījumu, jo, ņemot visus pasūtījumus pēc kārtas, lai visiem būtu labi, beigās sanāk tā, ka tu kaut ko vari nepaspēt un pats esi sevi dusmīgs. Šo laika periodu raksturoja viens labs latviešu sakāmvārds: “Kā vējš skrien, kā miets atduras.”

Un tas trakākais bija tas, ka ar savu skriešanu centos padarīt vairāk un labāk, kā toreiz pašam šķita. Centos, lai klientam būtu labi, bet beigās ģenerāluzņēmējam bija  finansiālas problēmas un veidojās ķēdes reakcija, lavīnas efekts, jo viņam nesamaksāja un tālāk, attiecīgi arī Tev nesamaksāja.. Un tas noveda pie sliktām beigām. Līdz ar to,  šobrīd es arī vairāk skatos, kur ir tie labie sadarbības partneri, ar kuriem var efektīvi kopā strādāt.

Viena izteikta mūsu [mērnieku] superspēja ir strādāt jebkuros laika apstākļos. Vai ir  karsts, vai ļoti auksts, vai ir vējš, vai lietus,  apkalpojot būvniekus, Tev vienmēr jābūt augstā līmenī, gan ar darba precizitāti, gan disciplīnu.

Mērnieki strādā, gan klasiskās zemes īpašumu robežas uzmērot, gan ģeodēzijas vai topogrāfijas mērot. Es esmu specializējies tieši būvniecības jomā, tajā ko mēs  svešvārdā saucam: ģeodēzija.

Ar būvniekiem ir tā, ka, ja viņi saka: “Rīt, 9:00 mēs betonēsim svarīgu konstrukciju, mums vajag, lai Tu būtu stundu ātrāk un pārbaudītu, kā mēs esam salikuši šīm konstrukcijām veidņus”, tad Tev tur ir jābūt – lūzt vai plīst, un jāizdara svarīgais dariņš, jo no šī būs atkarīgs viss tālākais tās dienas būvniecības process.  Mums jāpārbauda, vai būvelementi būs pareizajā vietā, un, vēl pēdējā mirklī, pirms iebetonēšanas, jāsaka būvniekam, vai vajag kaut ko pieregulēt, un par cik milimetriem jāregulē. Līdz ar to šī mērniecības sadaļa atšķiras no tādas klasiskas mērniecības, kur, piemēram, robežas jāmēra. Ja, Tev būtu īpašums laukos, kas  jāsadala divās daļās - tad es izvērtētu...., šodien līst lietus – labāk aizbraukšu citreiz, jo tur īsti neviens blakus ar svaigu betonu nestāv.

Bet – būvniecība, jā, tā laikam dod to superspēju, kad, ja Tu esi nolīgts, tad, Tev ir jāizdara tas, ko esi apsolījis - konkrētā vietā un laikā.

Tā arī mēs, caur šādu, diezgan skarbu “stroikas” skolu iegūtam šo te superspēju noreaģēt, pat saskatīt kaut kādas diagnozes, jo reizēm ir tā, ka lielā būvlaukumā, piemēram, Akropolē, strādā daudzas būvnieku brigādes un viss notiek vienlaikus. Vienā galā sienām liek veidņus, otrā galā jau betonē, bet citur kaut ko demontē.

Tad reizēm ir tā, ka vienlaicīgi viena brigāde sauc “mums vajag” un arī citi “vajag, bet tūlīt”, un tad, ir tā, kā katastrofu medicīnā. Ne jau vienmēr pie tā, kas skaļāk kliedz, ir jāskrien. Tur arī ieslēdzas tā superspēja novērot un izprast, kas būs, ja tu pie viņa neaiziesi, kādi radīsies zaudējumi ilgtermiņā. Būvniecībā, ja kaut ko kavē, tas nozīmē, ka vēlāk visa objekta nodošana kavēsies.

Nu, un tā arī varētu būt tā superspēja, saprast būvniecības pasākuma būtību, iekļauties tajā, palīdzēt sekmīgi uzbūvēt ambiciozus projektus.

Bet kā Tu izlēmi pēc skolas kļūt tieši par mērnieku-ģeodēzistu, kas bija tas, kas Tevi saistīja tajā?

Jāsaka tā, kad, kā jau jaunam cilvēkam, kas mācās  vidusskolā man īsti nebija skaidrs, par ko es varētu tālāk mācīties līdz pat vidusskolas pēdējai klasei. Noteikti paldies maniem vecākiem, jo tie tomēr bija citi laiki - vēl bija Padomju Savienība ar savām īpatnībām. Nevarēja tā kā šodien, ka es pamēģināšu studēt šo vai to, vai, varbūt vispār neko, varbūt pēc skolas atpūtīšos – nevarēja īsti tā baigi ilgi domāt.. Jo mūs  gaidīja padomju armija un tie bija tie gadi, kad mums jau tomēr bija sācies Atmodas process un okupācijas armijā dienēt tā kā baigi negribējās vairs iet .

Armija ir laba un vajadzīga vīrišķības skola. Esmu Zemessardzē darbojies, tāpat, visu apzinīgo mūžu nodarbojos ar sportu, bet,  padomju armijā, nē, tā nebija mana prioritāte.

Atceros, vecāki teica, ja Tu neiestāsies augstskolā, tad būs problēmas, jo tas vēl bija pēdējais gads, kad dienesta laikā arī uz Afganistānu varēja nosūtīt. Un tad tas arī piespieda mani samobilizēties tieši pēdējā vidusskolas klasē. Līdz pat pēdējam vidusskolas gadam mācījos izteikti viduvēji, sevišķi necentos – biju “stabils trijnieks” (5 baļļu sistēmā). Jelgavas 2. vidusskola bija stingra.

Man tētis bija mežsaimnieks un es nodomāju, ka, nu, varbūt varētu strādāt kā “mežu cilvēks”. Ļoti patīk daba, taču atskārtu, ka man nav pietiekamas zināšanas ķīmijā. Jā, un diez vai es tur varēšu vispār tikt uzņemts.

Tad es domāju, ka būvniecība varētu būt īstā niša. Bet kaut kā pēdējā brīdī es sapratu to, ka man patīk ģeometrija. Ne tik daudz algebra, bet tieši ģeometrija, kur ir dažādas figūras,  leņķi, un man piemīt ģeometriskā iztēlē. Un ka šis priekšmets, man padevās relatīvi daudz labāk nekā citi priekšmeti no tādiem eksaktajiem priekšmetiem.

Un tad bija tā, ka vienkārši es ticēju kaut kā sapratu, ka pēc atmodas laika, kaut kas  mainīsies. Notiks masveida īpašumu pārmērīšana, jo pastāvošā iekārta mainīsies un vajadzēs zemes atgriezt atpakaļ īstajiem, bijušajiem īpašniekiem, vai viņu mantiniekiem. Un tad šī ir tā lieliskā izvēle, ko es arī nenožēloju. Es iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) tieši zemes ierīcības specialitātē. Mans pirmais darbs bija  kadastrālā mērīšana. Šis bija ļoti interesanti: īpašumi, zemes ierīcība, kā gatavot projektus, kā atdot atpakaļ cilvēkiem viņu bijušās zemes. Un šī te juridiskā komunikācija, civillikuma izpratne, kā strādā mantojuma tiesības, kā sadalīt šo zemi starp vairākiem lejupejošajiem mantiniekiem, un, ja vēl tur ir, piemēram, sieva vai vēl kaut kādi brāļi, māsas…Loti, ļoti interesanta viela.

Es pat kaut kādā brīdī biju domājis, ka varētu studēt juristos, tik interesantas likās īpašumu tiesības.

Jā, tas bija tas pamats, kā es nokļuvu mērniecībā.

Un arī cik interesanti, kad pabeidzu vidusskolu, eksaktajos priekšmetos (mums bija stingra skola) bija daudz trijnieki, es iedomājos, ka, ar tādām sliktām atzīmēm, gan jau  netikšu augstskolā .. Bet, es izvēlējos pārlikt tos eksāmenus augstskolā, un tur visos tajos eksaktajos priekšmetos man bija teicamas atzīmes, tāpēc varu tikai pateikties savai skolai.

Spēji samobilizēt savus iekšējos resursus un attiecīgi arī pierādīji, gan arī pats sev, ka ir tā izcilība iekšā, vai ne?

Jā, precīzi. Laikam arī es atkal negribu teikt skaļu vārdu “superspēja”, bet tā ir mobilizācija, spēja būtiskajos dzīves brīžos samobilizēties.

Es domāju, tas ir nācis arī no sporta aktivitātēm. Man patīk, garās distances, ko es skrēju jaunībā. Tad bija pauze - tie gadi, kad Tev daudz jāstrādā 20 – 30 gadi, bet 40 gados tur atkal ir savs tusiņš, vari sacensties ar saviem vienaudžiem.

Sports noteikti dod, spēju paciest grūtības, kad tev vēl ir jāiztur. Tu sev, līdzīgi kā skriešanas distancē pasaki: nu vēl “maucam” minūti un tad.. vēl minūti. Ja Tev ir šīs spējas, tad arī biznesā vari izdarīt jebkuru projektu.

Tagad Tu esi jau mērnieks-ģeodēzists, ieguvis augstāko izglītību un esi ieguvis iemaņas strādāt šajā profesijā. Un esi izdomājis dibināt savu uzņēmumu “Rīgas mērnieks”. Kas bija tas, kas Tevi vedināja kļūt par uzņēmēju?

Jā, kad es sāku savu karjeru, sākumā tās bija valstiskās struktūras, Zemesprojekts un Valsts Zemes dienests. Un šeit tika iegūtas ļoti labas zināšanas un pieredze. Tas bija tāds pamats tālākai karjerai.

Zemes dienestā bija viena tāda problēma, ka  alga bija diezgan maza un man tajā laikā bija nodibināta ģimene. Un, ja Tev ir bērni, tad dažkārt bija grūti vienkārši fiziski savilkt galus kopā.

Tajā laikā tur bija populārs uzskats: “Būsim ierēdņi vai ierēdņu kandidāti!”, bet es paralēli sāku veidot privātpraksi. Taču, vienā brīdī nācās izšķirties - Tu nevari būt abās frontēs, jo citādi veidojās tāds kā interešu konflikts. Tu nedrīksti būt ierēdņa kandidāts Zemes dienestā, un paralēli veikt  privāto praksi.

Sapratu, ka es negribu nedz mānīties, nedz domāt par to, kas notiktu, ja kāds varbūt mani pieķertu - attiecīgi sapratu, tas nebūs mans ceļš. Noliku šīs ierēdņa kandidāta pilnvaras nost un sāku savu privātpraksi, tika dibināts uzņēmums.

Mans pirmais uzņēmums bija izveidots kopā ar manu kursabiedru Gundaru un tas saucās: “Zemgales mērnieks”. Mēs toreiz bāzējamies Jelgavā un tur arī tika  veikti pirmie darbi. Mēs sākām savu karjeru kā kadastra mērnieki tieši zemes īpašumu mērīšanā.

Kad valstī 1999. - 2000. gadā bija kārtējā krīze, attiecīgi arī samazinājās pasūtījumu skaits, es pārnācu uz Rīgu un sāku savu karjeru kā algots speciālists būvniecības kompānijā SIA “Kalnozols Celtniecība”, kas tolaik intensīvi visur būvējās - viņiem bija nepieciešams savs ģeodēzists un sava vēlāk arī sava ģeodēzijas nodaļa. Domāju, man jāsaka daudz labi vārdi un pateicības par 5 gadiem, ko es pavadīju šajā uzņēmumā. Es ieguvu skatu, kā ir būt būvniecības nozarē iekšienē.

Šeit arī ieguvu disciplīnu, reaģēšanas spēju atrisināt problēmas ar jebkuriem klientiem. Praksē saprast, kas ir “vīrs un vārds” – ja esi solījis, Tev ir jāizpilda šis darbs.

Un tikai pēc tam - pēc šīs karjeras būvniecības uzņēmumā, tad tikai es pilnībā sapratu, ko es gribu strādāt, ka vēlos kļūt par būvniecības ģeodēzistu, uzņēmuma vadītāju un sākt  privāto praksi, jo pieredzes bagāža bija uzkrāta liela.

Un šis posms man deva pārliecību nebaidīties no lielajiem objektiem, jo strādājot būvniecības uzņēmumā,  es piedalījos pie tādiem objektiem kā Rīgas Rātsnams, no pašiem pirmsākumiem. Turpat netālu Vecrīgā strādāju pie Jēkaba arkādes garāžām un RIMI pirmās lielās noliktavas, Deglavas ielā 161. Pieredze ar šādiem lieliem objektiem bija tā, kas iemācīja to uzdrīkstēšanos - nebaidīšanos un strādāt arī komandā ar būvniekiem.

Varbūt Tu vari vēl padalīties ar kādiem tādiem saviem lielākajiem klientiem, tikko nosauci, tādus diezgan ambiciozus projektus.

Jā, tie, kurus minēju bija 2000. gadu pats sākums. Protams, pa šiem 20 gadiem ir ļoti daudz objektu bijuši. Piemēram, šodien - Rīga Plaza, Mūkusalas ielā, ko mēs visi labi zinām, tiks atkal būvēts pēc ilgāka pārtraukuma. Tad arī iepriekš pieminētā Akropole Rīga, Maskavas ielā, kas ir ļoti, ļoti liels objekts, kura arī iesaistījās arī kolēģi - citi mērnieki strādāja paralēli tas bija ļoti liels objekts.

Šobrīd ir arī Rail Baltica objekts tieši pie Lidostas, kur tiek būvēts pievedceļš jaunajai dzelzceļa līnijai. Tas ir darbs, kur jāstrādā gandrīz katru dienu. Šeit ir ļoti svarīgi ātri noreaģēt, kur būvuzraugs katru konstrukciju pirms betonēšanas īpaši pārbauda vēl ar citu neatkarīgu ģeodēzistu, lai viss tur pa milimetriem saiet kopā.

Lielākie būvnieki, ar ko ir strādāts un strādājam joprojām kopā ir Merks, Rigensis, UPB, LNK Industries, Citrus Solutions un daudzi citi.

Skaidrs. Bet, nedaudz par uzņēmēju tīklošanās pasākumiem, parunāsim. Cik noprotu Tu esi arī BNI biedrs. Kurā BNI klubā Tu esi?

Es esmu viens no BNI Londonderry grupas. Šī ir viena no jaunākajām grupām, tika nodibināta pirms gada. Esam unikāli ar to, ka mēs esam pirmā pēcpusdienas biznesa grupa, tiekamies 15:30 pēcpusdienā, atšķirībā no vecajām grupām, kuras tīklot sanāk jau pirms 7 rītā.

Kā jau es iepriekš minēju, mūsu - mērnieku darbs ir ar būvniekiem. Šis darbs vairāk vai mazāk saistīts ar skaitļiem, cipariem un betona klučiem. Tu saņem pasūtījumu, varbūt telefoniski, vai rakstiski no kāda celtnieka un paveic konkrētās darbības būvlaukumā. Pēdējos, sevišķi saucamajos “kovida gados”  bija pietrūkusi reāla komunikācija, jo  mēs kur nu kurais bijām patvērušies, izolējušies

Un tad, kad BNI 2022. gada pavasarī mani uzaicināja atnākt ciemos kā viesim, es to pieņēmu un sapratu, ka labprāt gribu šeit būt. BNI ir biznesa klubs. Bet ne tikai, lai sapelnītu vairāk naudas, bet arī, lai mācītios – jo tas ir arī mūžizglītības klubs, kur mēs iegūstam jaunu pieredzi. Mēs mācāmies, iegūstam jaunas zināšanas, iepazīstam cilvēkus,  nodibinām jaunus sakarus un paši augam, jo skola, augstskola daudziem ir bijusi tik sen. Tāpēc, es droši BNI varu saukt par vēl vienu augstskolu, kur Tu vēlreiz vari kaut ko jaunu atklāt un iemācīties.

Man jāsaka paldies BNI Londonderry dibinātājai Ingai Muižniecei, kura mani novērtēja un nominēja par prezidentu mūsu grupai. Protams, primāri tas nozīmēja, ka vairāk jāstrādā grupas labā, ne tik daudz savā. Un, ne velti, jo viena no BNI pamatvērtībām ir “giver’s gain”- vispirms Tu dod citiem un tikai tad Tu arī saņem. Latviešiem ir ļoti labs sakāmvārds, jeb, kā tagad teiktu - vērtība: “Dots devējam atdodas.” Tas ir par to.

Tā arī ir viena no manām vērtībām, jo tā brutāli pieprasīt sev es  nemāku. Dažkārt mani mulsina šīs 21. gadsimta pseido vērtības: slavini sevi un prasi. Prasi valstij, prasi Eiropai, prasi līdzpilsoņiem. Laikam jau pagājušā un iepriekšējo gadsimtu vērtības man  tuvākas.

Vai Tev ir vēl citas vērtības?

Jā, nu, protams, piemēram, ja Tu kaut ko apsoli, tad tas ir jāizdara. Esmu atskārtis, ka varēji, taču otram nesolīt. Reizēm ir tā, ka Tu pats sev esi ko apsolījis, apņēmies izdarīt, bet “plāni mainās”, kā mēdz teikt, bet visticamāk ,Tu nevari vai negribi vairs darīt un tad saproti, ka nevari pats sevi vairs cienīt. Man domāt, svarīgi ir cienīt un mīlēt sevi. Būt saskaņā ar domām, vārdiem un darbiem,

Šobrīd jāsaka tā, ka pēdējā laikā es arī mācos sevi pieņemt tādu kāds esmu. Neuzliekot vairs tik augstas latiņas, jo ir jāaptver tā garīgā bagātība, kas Tev jau ir. Neķert un negrābt visu jauno, ko Tev tirgus piedāvā.

Ārpus biznesa ar prieku darbojos grāmatmīļu klubā.

Vēl runājot par vērtībām, un interesēm nevaru nepieminēt, ka iepriekšējā  pavasarī  “atcerējos”, ka  esmu arī motobraucējs, vien sen nebiju braucis, kādus gadus padsmit varbūt. Un tur atkal ir kaut kas pavisam savādāks, nekā autobraucējam. Vairāk jūti kontaktu ar dabu, parādās cita perspektīva.

Šādos interešu klubos Tu satiecies ar interesantiem cilvēkiem, veido kontaktus.

Tuvojoties intervijas beigām vēlējos Tev vēl pajautāt nedaudz atkal par sevi. Varbūt Tu esi dzirdējis kaut kādas frāzes, kad citi Tevi raksturo vai arī pašam sevi raksturojot?

Grūti tā pateikt uzreiz. Bet, es teiktu neatlaidība - sasniedzu visu, ko vēlos. Un ar gadiem nāk saprāts, ka jāizvirza reāli, sasniedzami mērķi, lai viss, ko Tu vēlies ir izdarāms/ sasniedzams. Principā tā ir ticība sev, ticība tam, ka to ko es vēlos - es to sasniegšu. Un ja tā padomā, tieši tā arī viss dzīvē notiek.

Un tad kāds, Tavuprāt, ir tas labs uzņēmuma vadītājs? Vai arī kādi Tev būtu ieteikumi cilvēkiem, kuri tikai plāno uzsākt uzņēmējdarbību, kas būtu tās vērtības, uz ko viņiem būtu jāfokusējas?

Ja ir ļoti liels kolektīvs, var būt arī tā, ka Tu nepazīsti kādu cilvēku. Savukārt, mazākā kolektīvā - Tu pazīsti.

Mana formula ir tā, ka katrs kolēģis, katrs darbinieks ar ko Tu strādā, ir ar savām superspējām un cilvēki nekad nav vienādi. Varbūt kādreiz, pirms daudziem gadiem es pārdzīvoju, varbūt pat dusmojos, ka visi nestrādā vienādi, vienā kvalitātē, vai ātrumā.

Bet tur jau tā lieta, ka katram ir sava superspēja. Viens spēj izdarīt uzdevumu lielā ātrumā, ātrāk par mani. Bet, cits atkal divreiz padomās - varbūt Tev viņš liksies kādā brīdī pat kaitinošs. Taču vērīgāk paskatoties - viņam ir šī superspēja iedziļināties projektā, viņš atradīs varbūt kaut kādas tādas lietas, ko citi – ātrie “skrējēji” nav pamanījuši.

Protams, ka laiks ir lielākā pārbaude un tā – ar laiku arī izveidojās  labs darba kolektīvs. Es priecājos, ka manā darba kolektīvā ir cilvēki ar dažādām spējām. Es ceru, ka arī viņi novērtē to, ka ļauju viņiem būt tādiem kādi viņi ir.

Sapratu to, ka nevajag “lauzt” cilvēkus. Protams, ir disciplīna, ir darba ētika un tā tālāk, bet ir jāatrod katrā cilvēkā,  tās superspējas, lai viņš iekļautos kolektīvā, un, galvenais, labi padarītu darbu. Un tad jau arī iegūstam kopējo rezultātu.

Bet, ko ieteikt jaunajam vadītājam, uzsākot kādu projektu, uzsākot uzņēmējdarbību?…

Ir jāiegūst pieredze. Protams, tas nebūs nekas jauns. Bet ir noteikti jābūt drosmīgam vienā brīdī arī cirst to nabas saiti pušu un vienkārši sākt, spert pirmo soli un viss. Vienkārši nebaidīties. Ne no kā nedrīkst baidīties!

Atceros, ka 90-tajos gados, kad mēs nodibinājām pirmo uzņēmumu. Nebijām vēl nevienu eiro nopelnījuši (kādu eiro, tad jau vēl lati bija).. Un, nākamajā dienā reketieri klāt. Un Tu esi nostādīts divu variantu priekšā - vai nu Tu ar viņiem sadarbojies, vai arī Tu te vispār neko nedarīsi..

Bet var arī pateikt, ka Tu ar viņiem nesadarbosies! Tā arī darījām, jo bijām Zemessardzē, un “jautrajos 90-tajos” tā bija vienīgā institūcija, no kuras bandīti tomēr raustījās – zemessargi, atšķirībā no policijas, toreiz aizstāvēja savu zemi un līdzcilvēkus dēļ pārliecības, ne dēļ naudas.

Un tas ceļš ir vispareizākais – nebaidīties!

Jo, ja Tu ej uz to savu mērķi, nebaidies, un Tev viss izdosies!